Jaukais lasītāj, šī ir tā vieta, kur droši vari atstāt savas pārdomas, dzīves, darba vai attiecību pieredzi, gadījumus no dzīves, pārpratumus, kuriozus, jokus, iepazīšanās sludinājumu, aicinājumu draudzēties vai vienkārši izkratīt sirdi par to, cik grūti ir tad, ja vienīgais visā ģimenē un draugu lokā zini socioniku:) Stāstu vari ievietot anonīmi vai arī pavisam atklāti. Nekautrējies – Tavs stāsts noteikti būs kādam ļoti noderīgs un, iespējams, mainīs Tavu dzīvi uz labo pusi:)

Evija

 

Gabēns
Gabēns
Atrast attiecības internetā
05.11.2018

Zināt socionikas pamatus (un pat mazliet vairāk par pamatiem) ir viens, tomēr pielietot to praksē ir izaicinājums. Jā, tas izskaidro to, kā veidojas attiecības ar citiem, tomēr ir ļoti grūti saprast sev tuvo cilvēku sociotipus. Jo kāds ir vairāk pazīstams, jo grūtāk, tādēļ, ka gribas viņam piedēvēt kādas vēlamās īpašības un iezīmes.
Nonākot dzīvē pie nepieciešamības iepazīties pieaugušā vecumā, ņemot vērā, ka uz ielas man neviens nenāk klāt iepazīties, saņēmu padomu iereģistrēties iepazīšanās portālā internetā - Tinder. Cerības jau lielas, ka sapņu princis mani tur gaida 😊 Nedaudz prakses un portāla darbība un tā piedāvātās iespējas skaidras – sieviešu profilus neredzu, bet vīriešu profilos teksta un aprakstu praktiski nav, tikai bildes Protams, cerība, ka socionikas zināšanas palīdzēs atrast to piemēroto – jo gribu saderīgas attiecības. Bet rezultātā secināju, ka izvēlos jau tikai pēc bildēm – patīk, nepatīk, jo maksimums, ko kāds par sevi pierakstījis, kas patīk brīvajā laikā, kaut kāda aptuvena nojausma par nodarbošanos, kāds sevi raksturojošs teikums pierakstīts, labi, ja vienam no 50. Un Tinder princips arī tieši tik vienkāršs – patīk – pa labi, nepatīk – pa kreisi.
Spriežot pēc visa ar apbrīnojamu precizitāti biju izvēlējusies sensoros. Nu daži intuīti varbūt kļūdas pēc arī ietrāpīja manā sarakstā. Un gandrīz visiem, kas patika man – patiku arī es, tā kā visi labprāt uzsāka ar mani sarunu. Pati pirmā nerakstīju, jo nebija vajadzības, knapi spēju atbildēt visiem interesentiem, kas rakstīja man. Daļa vīriešu atkrita, jo sarakste neveidojās. Citi ar jokiem, citi nopietnāk rakstīja – bet biju atvērta sarakstei. Vēl daļa pirmajos teikumos atklāja, ka piedāvā seksu, turklāt tikai seksu un tā uzreiz. No sērijas – ja patiks, tad iepazīsimies no rīta. Vilinoši.. Atkrīt tātad vēl krietns bariņš potenciālo prinču. Toties papļāpājot par šādām tēmām saistībā ar viņu piedāvājumiem šo to interesantu par vīriešiem un viņu seksuālajām interesēm gan var uzzināt – labs informācijas ieguves avots kopumā.
Daļa savukārt skaisti prot patērzēt, raksta, stāsta, rada gluži patīkamu cilvēku iespaidu – es pat teiktu katras pamatskolas literatūras skolotājas sapnis – kaut nu ar tādu entuziasmu būtu sacerējumus rakstījuši skolas laikā! Saņēmos arī randiņam – pirmie divi jau skaidrs, ka nav cerīgi pretendenti, bet piekritu izmēģinājuma nolūkos – nez kā tas būs, jo 100 gadus neesmu iepazinusies un randiņu periodu izbaudījusi. Izrādās nav tik traki – kafija, papļāpāšana, svarīgāko jautājumu noskaidrošana, ar varu nekur nevelk un kost nekož. Tad nākamais pretendents likās – nu baigi labais, jau kādu laiku sarakstījāmies, kamēr saskaņojām tikšanās laiku. Bet tāāāda vilšanās – viņš dzīvē nemaz neatbilda manam uzburtajam tēlam. Secinājums – nevar ilgi sarakstīties – jāapskata uzreiz, kamēr kaut ko nesadomājos.
Nu tad sekoja posms – īsa sarakste un apskate dzīvē. Mēģināju jau uz aci noteikt kādas socionikas iezīmes – dažiem varēja saprast loģisks/ētisks vai ekstraverts/intraverts nu un sensorika daudziem dominēja. Bet tajā brīdī tas ir stipri vienalga, ja viņš nemaz nepatīk.. ☹ Cilvēks jau labs, bet kā vīrietis pavisam vienaldzīgs – buču pat negribētu dot. Sajūta tāda, ka gluži vienalga, vai pretī sēž suns, kaķis vai svešs vīrietis – patiesībā kaķis pat būtu foršāks..
Būtiskākā problēma – nesakrīt izglītības līmenis, inteliģence, attiecīgi intereses. Un protams – neveidojas nekāda jūtu ķīmija – tīri fiziski nav nekādu fluīdu, vai kas nu tie būtu. Sajūtas – man nepatīk, būtu neērti iziet ar tādu vīrieti sabiedrībā vai parādīt draudzenēm, un kur vispār ar viņu varētu iziet?? Ikdienā mūsu ceļi nekad nekrustotos un šādu sabiedrības daļu nebūtu iepazinusi. Līdz ar to – pat, ja kāds būtu mans duālais – vienalga nederētu, tātad ar socioniku vien ir par maz. Bet es devu viņiem iespēju, neizbrāķēju uzreiz tikai tādēļ, ka celtnieks, autoservisa darbinieks utml.
Nu labi – daži bija ar kaut ko labi vai interesanti – gan interesanti laiku pavadīju, kaut ko jaunu uzzināju ārpus savas ikdienas, kaut kur aizbraucu, kāds iešarmēja – noteikti ētiskais 😊, pat fluīdi bija sajūtami. Tā kā bija silta vasara, gari, gaiši vakari – bija daudzi randiņi ar braukšanu uz pludmali un peldēšanu – vīrieši jau arī nav muļķi – var uzreiz redzēt sievietes figūru. Arī sievietes vecumam un izskatam ir nozīme vīrieša acīs, tāpat arī es nespēju pieņemt, ka vīrietim jābūt tikai mazliet glītākam par pērtiķi.. Ne jau tumsā atlikušo kopdzīvi vadīsim. Bet par sievietes vecumu runājot – vīriešiem interesē jaunākas – t.i. zem 30. Sapratu, ka daži savu vecumu ir norādījuši mazāku, nekā patiesībā, lai jaunākas meitenes nenobītos, vai neatšķirotu viņu kā nederīgu, tāpat es kādam iekritusi acīs tikai izskata dēļ, bet vecuma dēļ mani izbrāķētu. Bet vēl svarīgi – ko un kādam nolūkam meklē. Attiecības vai izklaidi utml.
Mana anketa bija pilnīgi bez teksta, jo vīriešiem pamatā bija tādas pašas. Bildes ieliku trīs – divas no tām pēc iespējas dabiskas, lai atnākot uz randiņu nav pārsteigums, ka esmu neglītāka, bet viena bija profesionāli fotografēta bilde – lai pavisam skaisti. Tātad mani izvēlējās pēc izskata, nevis pēc satura un dvēseles skaistuma.. tas noteikti man mīnusiņš. Bet man nebija bildes, kur var redzēt mani pilnā augumā, kā arī manas bildes bija apģērbā, kas nav seksīgs, bez dekoltē, viena bilde pat ar brillēm – nekādā veidā necentos pievērst sev uzmanību kā seksuālas iekāres objekts un ar izskatu neizaicināju uz seksuāla rakstura piedāvājumiem.
Ko uzzināju, secināju un varu ieteikt:
- Vīriešiem nepatīk, ja sieviešu bildes mākslīgi rada nereālu iespaidu – piem, ieliek skaistas acis vai profilu, bet dzīvē atnāk uz randiņu resnulīte, sūdzas, ka sievietes ieliek vecas bildes no skaistiem jaunības gadiem, grib redzēt pilnā augumā. Sievietei tādā randiņā noteikti ļoti neērta sajūta, ka vīrietis ir vīlies, jo viņa pati ir mānījusies.
- Vīriešiem jāsaņemas uzsākt sarunu, līdz ar to viņi sūdzas, ka sievietes viņiem uzreiz skarbi atbild uz sarunas uzsākumu. Viņš taču ir centies – vai nu sagatavojis joku, vai komplimentu, vai jautājumu – un tad sieviete pretī atbildot – nesaki man, ka man skaists smaids, ja neko oriģinālāku nevari izdomāt – jūs visi vienādi, tikai makaronus kariniet… Jautājums – ko tad šīs sievietes dara iepazīšanās portālā. Labāk būt laipnai gan sarakstē, gan klātienē – vismaz viņam paliks labas atmiņas, pat, ja tur nekas nebūs sanācis.
- Ja vīrietis skaidri un gaiši pasaka, ka meklē vai piedāvā tikai seksu – domās pasakiet - paldies, ka viņš to atklāti pasaka, nevis stāsta pasakas, liek noticēt cēliem nolūkiem un rezultātā tāpat grib tikai vienas reizes seksu, nu labi – dažu reižu. Daļa ir attiecībās, kas meklē paralēlos sakarus – ir tādi, kas slēpj to, ir, kas pasaka.
- Vīrieši randiņos grib bučoties arī trīsdesmit/četrdesmitnieku vecumā, turēt rociņu, apgrābstīt arī tad, ja nepozicionē tikai seksuāla rakstura interesi. Viena vecuma vīrieši vidējos gados var būt ļoooti atšķirīgi – gan jauneklīgi, gan vecišķi, uzvesties kā pusaudži vai kā onkoļi.
- Padomā, lai ir iespēja veiksmīgi izbeigt randiņu, ja nu vīrietis galīgi nepatīk. Nevajag pirmajā randiņā doties vairāku stundu pastaigā gar jūras krastu, jo laiks ar nepatīkamu vai vienaldzīgu vīrieti vilksies mūžību.
- Sarakstei pieiet viegli, ar humoru, bet neslēpt iepazīšanās nolūkus. Tieši atklāt, ka meklē vīru gan nav prāta darbs – uzreiz nobīsies visi. Bet arī apvainoties uz nepieņemamiem piedāvājumiem nevajag – vienkārši izbeigt sarunu.
- Oriģināli piedāvājumi, ko var saņemt – pāris meklē sievieti izklaidēm trijatā, precību piedāvājumu otrajā randiņā, vedot parādīt, dzimtsarakstu nodaļu, kurā to darīt, vēlmi ievadīt veģetārieša dzīvesveidā un jogas mācībā, randiņu nūdistu pludmalē, peldi naktī pa pliko, saulgriežu rituālu šamaņu tradīcijās, šašlika cepšanu vasarnīcā, intelekta testu (literatūra, klasiskā mūzika, operas) – lai kvalificētos mīļākās (nevis dzīves draudzenes) statusam, erotiskās masāžas piedāvājums – turklāt 1.reize būšot par brīvu!!!!
Ik pa laikam tā meklēšana un randiņi traki apnīk un nogurdina. Briesmīgi. Nezinu vai to ilgstoši var izturēt un vēl jo vairāk – izbaudīt. Reizēm man bija pat 2 ātrie randiņi dienā. Atšķiroju gandrīz visus kā nederīgus. Domāju, ka dzīvē šo trīs mēnešu laikā satiku kādus 30 vīriešus. Ar dažiem tikos vairākkārt – ja nu iepatīkas. Bet patiesībā – ja nepatīk, tad negribas nemaz otrreiz tikties. Vairākkārt tikos ar kādiem 6 -7, ar vienu no viņiem ilgāku laiku uzturējām tādas draugu attiecības – no sērijas, ja reiz citas kompānijas nav, forši divatā uz jūru aizbraukt, vai paņemt līdzi uz pasākumu, kur nav kompānijas, it kā patīk, bet neko dziļākām attiecībām līdzīgu veidot negribas – bet skaidrs, ka tas bija socioniski saderīgs. Vēl viens no viņiem, ar ko tikos vairāk kā mēnesi – inteliģents, veda pusdienās, bet meklēja tikai mīļāko – nesakrita mums no iepazīšanās sagaidāmais rezultāts.
Pēc 3 mēnešiem man palaimējās – satiku ļoti piemērotu kandidātu, viss patīk. Nevienu citu randiņu vairs negribēju. Patiesībā jau atmetu cerības Tinderī atrast kaut ko pieņemamu un biju gatava izreģistrēties. Bet sarakste izvērtās interesanta, asprātīga, sarunājām tikties. Neizlikos par to, kas neesmu, bet piespēlēju viņa jokiem – intrigu jau tas radīja. Viens no retajiem piedāvājumiem – pieklājīgā restorānā. Un pirms tam pajautāju – vai esi gatavs sastapt savu Laimi? Tas viņam iespiedās atmiņā 😊 Rezultātā pirmais uz stundu plānotais pusdienaslaika randiņš izvērsās trīs stundu garumā ar nepārprotamu abpusēju vēlmi tikties atkārtoti. Otrajā reizē jau ekskursija pa Latviju, ieskaitot muzejus un kultūras objektus. Pilnīgi normāls vīrietis, normāla attiecību attīstība, uzvedība, aplidošana – viss kā tam jābūt. Bet, ja nebūtu pirms tam satikusi to virkni ar nekam nederīgajiem, iespējams nenovērtētu. Tagad bija ar ko salīdzināt. Vienkārši viss veidojās ļoti normāli un secīgi, sarunas vedās viegli, nebija arī tādas iztaujāšanas pēc saraksta – lai pārbaudītu – vai man der. Un kas svarīgi – bija savstarpēja patikšana. Bez tās nekur. Netestēšu uz saderību, ja neliekas pievilcīgs vīrietis. Bet šis likās pievilcīgs, tad interesē saderība, sociotips, lai uzzinātu, kā ar viņu pareizi apieties, lai visi laimīgi.
Nedomāju gan, ka palaimējās satikt duālo, jāaizsūta uz konsultāciju drošības pēc, bet pēc sajūtām – vajadzētu būt kaut kam no „labā” gala. Katrā ziņā fluīdu, inteliģences un interešu līmenī ir labi. Un tā aplidota neesmu nekad mūžā – goda vārds!!!

Ginta Filia Solis
04.10.2018

(..)Kāpēc gan es tik daudz skatos un domāju par to, ko teiks citi? Kompleksi? Laikam. Pārāk maza uzticēšanas augstākajiem spēkiem un pārāk maza uzticēšanas pašai sev un savām spējām un varēšanai? Laikam!

Es jautāju Inesei: vai Tu rakstītu savas grāmatas, ja nebūtu pārliecināta, vai tās kāds lasīs, viņa nedomājot teica: „Jā, jo tas man ir svarīgi!” Vai es viennozīmīgi varu teikt, ka kaut ko darīšu, ja nebūs neviena „sekotāja” – es nezinu. Esmu šaubīgs „tipiņš”.

Un te nu atkal viena jaunatklāsme. Divas dienas pēc reinkarnistes apmeklējuma, pie manis mājās viesojās Evija Čeprova – socionikas eksperte, lai palīdzētu manam Mikam saprast, kas ir tas, kas viņam dzīvē jāstudē un kāds virziens jāizvēlas. Evija jau labu laiku pirms mūsu tikšanās bija noteikusi manu personības sociotipu: Dons Kihots. Bet man pašai, testu pildot, sanāca Hakslijs. Divi pavisam atšķirīgi personāži. Nepagāja ilgs laiks, un mēs abi bijām notestēti – abi Doni Kihoti.

Traks var palikt! Dons Kihots – intuitīvi loģiskais ekstraverts (iracionāls tipiņš, „tirliņš”, bet radītājs, tā mēs paši izsecinājām). Te nu ir izskaidrojums tam, kāpēc es nespēju ilgi darīt vienu un to pašu rutinēto darbu, kāpēc man ik pa brīdim ir jautājumi: „Man ir interesanti, vai neinteresanti?” Te nu ir tas, ko es zināju, taču nespēju atzīt un pieņemt, ka esmu darītāja „pa lielam” – man patīk izdomāt, radīt idejas, arī realizēt tās līdz noteiktam brīdim, kad paliek neinteresanti, bet es nespēju ilgstoši darīt vienu un to pašu bez radošuma. Tieši tāpēc es vairs nedarbojos dažās jomās, kurās man nav interesanti. Tieši tāpēc es izdodu žurnālu, jo man IR interesanti. Dons Kihots, tīrot māju, nemīl iztīrīt stūrīšus: viņš tīra „pa lielam”. Ja es patiešām sevi pieņemtu tādu, kāda es esmu, es noteikti par to sevi nešaustītu, bet es šaustu.

Tikšanās ar Eviju paveica vienu brīnišķīgu lietu, es atmetu savu vēlmi pēc perfekcionisma un pieņēmu to, ka es tāda esmu: iracionāla un neperfekta. Protams, ik pa brīdim iezogas šaubas: vai tik nav tā, ka tas ir atkal jauns rāmis? Kas zin, mēs taču visi vēl tikai mācamies.

Īsā komentārsaruna ar feisbukā man atgādināja par spoguļošanu: mēs vienmēr citos redzam to, kas ir mūsos un arī atbilde ir mūsos.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija tas, ka: „viņai ir kādi kompleksi, kuri izpaužas pārmešanā citiem par to, kur pati sevī jūtas nepārliecināta”.

Bet, kā tad ir ar mani? Es taču radīju iemeslu šai sarunai un es to turpināju, un man tā sāpēja un nelika mieru. Es visu laiku taisnojos. Kāpēc? Kāpēc man jātaisnojas? Es taču varu to nedarīt! Ja darīju, tātad atkal ir kaut kas, ar ko sevī jātiek galā. Es arī to risinu un esmu pateicīga šai sievietei par to, ka viņa man prieksā šo spoguli nolika. Šoreiz tas nebūs jauns iemesls kompleksiem, bet gana labs, lai pilnveidotos.

Vakar pirmo reizi biju Ineses vebinārā, tā bija brīnišķīga dāvana. Tēma: Visuma likumi. Es taču tos lieliski zinu. Zinu baušļus un cenšos tos ievērot. Bet, kā ir praksē. Praktizēju: daļu, acīmredzot, sev ērtāk izpildāmos. Un kā ir ar Pārbausli: Mīli Sevi!? Švaki.

To parāda atkal mani samilzušie risināmie jautājumi naudas jomā, attiecībās ar saviem mīļajiem. Situācijas atkārtojas, atkal viss saliekas tā, lai mums – man kaut ko iemācītu. Cikliski, vienas un tās pašas mācību stundas. Es atkal esmu atgriezusies savā vīrišķīgumā un daru to, kas jādara manam vīram, es atkal šūpojos no mīnusa uz plusu un atpakaļ. Un arī tas ir jāsakārto. Lai stāvoklis būtu plusā, bet to panākšu tad, ja sevi mīlēšu un pieņemšu tādu, kāda esmu, uzticēšos, nepieķeršos, ticēšu, darīšu, būšu šeit un tagad. Arī tā ir mana daba – analizēt. Tas, par ko sevi vienmēr esmu šaustījusi.

Neskaitāmas reizes citiem esmu teikusi: pieņem sevi, tu esi labākais, tādu tevi Dievs ir radījis. Tas ne nieka nemaksā, pateikt otram, lai saņemas, ka viss būs labi, ka izdosies, ka jābūt drosmīgam. Ne velti saka: padoms ir pati nevērtīgākā lieta, ko otram varam iedot. Cilvēki sajūt to, vai tu pats to dari, vai pats tici, vai pats uzticies. Ja nedari, neuzticies, netici, tad tavam padomam vispār nav nekādas vērtības un seguma. Bet es taču negribu būt cilvēks, kurš tikai „muld”, manā raksturā ir vispirms izdzirdēt, tad uzreiz izmēģināt un tikai tad „padot tālāk” – ja strādā.

Nupat iedomājos: kurš gan no skolotājiem varētu pateikt, ka viņš ir pilnībā izaudzis un, ka vairs nekādu jaunu atklāsmju viņam nebūs? Laikam jau neviens. Bet kāpēc es visu laiku gaidu, ka beidzot „izmācīšos, izdarīšu, sakārtošu” un tad dalīšos ar to, kas man ir? Varbūt tas ir jādara tagad, kamēr vēl neesmu īsti „izmācījusies, izaugusi un sakārtojusi”, jo varbūt kādam es esmu vajadzīgag tieši tāda, līdz galam neizaugusi, nesakārtota, neizmācījusies, jo viņam vieglāk sekot tam, kurš viņam tuvāks, nevis sēž augstu pie mākoņiem. Tāds pats dzīvs, neideāls cilvēks, kurš nupat vandījies pa dubļiem un vēl drusku vandās, ar savu karmu un saviem risināmajiem jautājumiem. Iespējams, tā vieglāk ir kopā izaugt, kad redzi otru – tādu nepilnīgu, kurš cenšās, dara, mainās, kļūdās un tomēr aug?

Kā tad ir? 🙂

Ginta – pārdomās

Pārpublicēts no

Zane L.
17.12.2017

Studēju maģistrantūrā profesiju, kas man, Dostojevskim, absolūti neder un nepadodas. Man vienmēr likās, ka varu šo situāciju labot ar sevis piespiešanu un motivēšanu. Jo profesija ir gana pieprasīta. Bet dzīvei nav jābūt vienai vienīgai sevis mocīšanai. Esmu ļoti uzcītīga, pat pārcentīga, ar asarām izspiežu augstākus rezultātus par cilvēkiem kam to vajadzētu vairāk. Es redzu, ka man apkārt ir cilvēki kam tas sanāk un padodas arī bez visas piespiešanās, un par to ļoti pārdzīvoju. Bet tagad zinu, ka viss velti. Nav jēgas pārdzīvot, ka nesanāk tas kam es nemaz neesmu radīta! Sevis mierināšanai skricelēju dzejoļus un mācos valodas. Pasūtīju profesiju sarakstu un esmu ļoti priecīga. Tur ir tieši tādas profesijas kādas man vajadzēja sākt mācīties 5 gadus ātrāk. Tagad man ir konkrēts saraksts un cerība, ka beidzot nonākšu tur, kur man ir jānonāk. :) Paldies!

Rita
06.06.2017

Socionika-ne tikai attiecībās vīrietis-sieviete.
Gribējās uzrakstīt par socioniku ne tikai kā darba vai romantisku attiecību izvēles instrumentu.Runa būs par braukt mācīšanos.Konkrēti- B kategorija,tātad vieglā auto tiesību iegūšana.
Mans sociotips ir Jeseņina.Pēc pilnas programmas- esmu galīgi nepraktiska, netehniska, romantiska un sapņaina.Bet pirms astoņiem gadiem parādījās iespēja kā bezdarbniecei tikt pie gribētā dokumenta.
Vispirms, protams, teorija.Pasniedzējs neitrāls, lietišķs un ļoti loģisks.Mazliet pacenšoties esmu gandrīz vai teicamniece. Gluži kā skolā...Teorētiski.Ar socioniku esmu pazīstama. Pasniedzējs izteikts Balzaks.
Pēc kāda laiciņa, kad teorijā apgūtas ceļa zīmes, mums sadala instruktorus.
Sākam braukt.Instrukotrs ir pajauns vīrietis ap trīsdesmit, piesardzīgs un ļoti pieklājīgs.Tā kā braukusi neesmu ne reizi,pamatlietas-sagriezt stūri,nejaukt pedāļus māca uz laukuma. Labi gan. Domāju un pie sevis jau tipoju instruktoru.Liekas, ka flegmatiķis.Ļoti pieklājīgs.Braucot vēro mani, bet tikko kā paskatos uz viņu, tā novēršas. Mājās iebāzu degunu socionikas grāmatā.Skaidrs-Draizers. Tātad pārraidītāja attiecības. Braukt iemācīšos.Lieliski!
Braukāju un braukāju.Citi no teorijas mācību grupas brauc pa centru, es vēl pa nomalēm. Nekas, gan iemācīšos,esmu taču pavisam netehniska.Bet sajūtas nav nekādas labās.
Pienāk skolas teorijas eksāmens. Deviņdesmit jautājumos man nav nevienas kļūdas.Draizers instruktors saka, ka esmu 'baigā teorētiķe'.Pie sevis nodomāju, ka pie stūres laikam izskatos gandrīz vai garīgi atpalikusi.
Nekas, pacietību. Man ir piemērots instruktors.Nu , protams!
Braukāju, braukāju...Esmu tikusi pie vizināšanās pa centru.Uz teorijas eksāmenu CSDD mani Draizers laidīšot tikai , kad varēšot redzēt, ka puslīdz māku braukt.Citādi daudzi noliekot teoriju ātri , braukt tik ātri nevarot iemācīties, atmetot ar roku un viss...
Tikmēr, braucot ar savu instruktoru, sāku justies neomulīgi. Pieklājība mums abiem ir augstā līmeni, bet spriedze braucot aug un aug.No instruktora paskaidrojumiem un zīmējumiem pēc braukšanas neko nesaprotu, figūras braucot gāžu stabiņus.Nospriegoto pieklājību brīžiem pārtrauc pēkšņi izrāvušies teikumi-'Ja tu neproti domāt kustībā, tad esi invalīds!'
Tā arī novizinos ilgi.Reizēm man saka, ka tūlīt varēšu likt eksāmenu, bet nākamajā braukšanas reizē vairs neko nemāku...
Tā arī atmetu cerību iemācīties stūrēt.
Uz laiku..
Pēc septiņiem gadiem diviem no bērniem jau bija tiesības.Pēkšņi saņēmu dzimšanas dienas dāvanu-naudu no meitas 'Napoleones' ar 'pavēli' nolikt braukšanas eksāmenu arī, ne tikai teoriju.
Labi.Eju atkal kursos.Teorija lieliski padodas.
Atnāk autoskolas īpašniece , lai varam izvēlēties instruktorus.Vņa saka,ka varam tos izvēlēties pēc saviem ieskatiem.Pavisam labi. Pajautāju bērniem. Dēls Jeseņins iesaka savējo-visu loģiski paskaidro, lieki nerunā un parāda vietas, kur eksāmenā vedot izgāzt.Ņemu...
Pirmajā reizē esmu piesardzīga. Izmetam loku pa pilsētu.Braukšana iet. Pārliecība, ka tiesības būs.Instruktors, liekas, ir Dimā. Tāds lietišķs un omulīgs.Bet , nekā.Aizvien vairāk pārliecinos, ka Balzaks.Steidzies lēnām. Visu paspēsi!Braukšana tik labi tomēr neiet, bet spriedzes nav.Visus paskaidrojumus saprotu un pat domāju kustībā.Tātad neesmu invalīde! Figūras izbraucu ar otro mēģinājumu. Nāk smiekli, atceroties, kā to darīju pirmo reizi.Pa brīžiem pabraukāju ar paziņu-arī Balzaku. Nervi viņiem no dzelzs.Laikam.Lai gan runā paskarbi,nekas no tā mani neaizķer.Nekā personīga.
Beidzot tieku līdz CSDD braukšanas eksāmenam.Kamēr gaidu to, mans instruktors iesaka pabraukāt ar labu kolēģi-esot tāds pats golfs kā CSDD.Labi.
Golfam pedāļi tik jutīgi, ka atkal pastresoju. Nekas, braukt māku, tikai jāpierod. Trešājā braukšanas reizē man ir temperatūra.Pieļauju visādas kļūdas.Instruktors sāk runāt visai pazīstami. Saku justies kā pirmajā reizē.Jā, šis arī ir Draizers.
Eksāmenu noliku ar pirmo reizi.Tātad arī šai gadījumā socionika noderēja.Instruktora Balzaka aizrādījumi mani neaizskāra, lai gan bija visai paskarbi, bet Draizera un mana cenšanās un pacietība bija pilnīgi nekam nederīga.
Tā redz!
Varbūt kādam mana pieredze noderēs.

Lelde Jauja
Lelde Jauja
30.11.2016

Socionika Iņ-Jaņ mērcītē

Socionikas dihotomas ir skaisti sadalītas pretpolu pārīšos, tāpat kā daudz kas šai pasaulē – karsts/auksts, melns/balts, pareizs/nepareizs, tāpēc mani saintriģēja iespēja socioniku aplūkot caur pēdējā laikā daudz aprunātā pretstata – sievišķība/vīrisķība – prizmu.

Iedomāsimies vidējo aritmētisko (tātad, neeksistējošu) vīrieti un sievieti. Vīrietis – mamuta nesējs mājās, sieviete – pavarda sargātāja.

Kurš no abiem būtu tipisks introverts, un kurš – ekstraverts? Ja mēram vīrieti testosterona daudzuma vienībās, tad, jo vairāk vīrietī testosterona, jo mazrunīgāks viņš esot. Bet tipisku sievieti labi raksturos anekdote par divām cietuma biedrenēm, kas pēc kopā “nosēdētiem” 20 gadiem vēl stāv pie izejas vārtiem un divas stundas tarkšķ.

Sensoriķis – intuīts. To varētu raksturot vienkāršs, lai arī stipri pārspīlēts piemērs. Kurš ir uzklājis galdu, ielicis puķes vāzē, salocījis salvetes, bet kurš – paēd, pieceļas un aiziet prom? Cik gan nav dzirdēts, ka sieva tekalē apkārt kā (sensoriķe) skudriņa, bet vīrs divus mēnešus nevar nomainīt lampai spuldzīti, jo gaida, kad nāks iedvesma (piemēram, tumsā uzskrienot asam stūrim).

Par loģiku un ētiku arī šķēpi nelūzīs – sieviete vairāk ļaujas emocijām, izjūtām, vīrietis labāk uzticas savam prātam.

Racionālais pret iracionālo. Kurš grib katru darbdienas vakaru pārnākt no darba mājās un mierīgi sēdēt pie televizora, bet kura – pirmdien uz teātri, otrdien tikties ar draudzenēm, trešdien uz kursiem? Stereotips, ka sievietes pašas nezina, ko grib, nav radies no tukša gaisa. Bet pilnīgi droši ir tas, ka iracionālā sieviete grib pārmaiņas. Bet racionāls vīrietis – savu mīļo rutīnu.

Tātad. Kas sanāk? Visvīrišķīgākais sociotips ir Robespjērs, bet vissievisķīgākais – Napoleons! Kādas ir šo tipu savstarpējās attiecības? Konflikta!

Pāris raksturojoši teikumi par konflikta attiecībām: “Attiecību sākumposmā partneriem rodas interese par otru, jo pievelk viņa neizprotamā uzvedība un uzskati. Svarīgāka ir intīmā tuvība. Attiecībām attīstoties, viņi ierobežo viens otru un neļauj izpausties, nogurst, bet tuvību nezaudē. Konflikta cēlonis ir partneru atšķirīgās rakstura iezīmes. Partneri mēģina izrunāties, bet bez panākumiem, jo neizdodas rast sapratni. Šādos gadījumos partneri vaino otru. Konflikta attiecības ierobežo brīvību un nomāc apņēmību. Šajās attiecībās partneri kļūst aizspriedumaini pret otra sapņiem un iecerēm, kas šķiet neprātīgi, nepārdomāti. Pēc šķiršanās partneri sajūt atvieglojumu. Ja abi salabst un cenšas aizmirst nesaskaņas, satuvināšanās nav ilgstoša un beidzas kā iepriekš vai ar katru reizi smagāk.”

Hmm, dzirdēts stāsts.

Ko mēs varam secināt? Ka “īsts vīrietis” un “īsta sieviete” nemaz nespētu būt harmoniskās, laimīgās attiecībās. Tāpēc teiksim lielu ‘paldies’ Radītājam, Mātei Dabai vai citam stiprākam spēkam, pateicoties kam mēs mītam uz šīs pasaules, ka esam tik dažādi, šķībi, greizi, nepareizi, un tomēr vislabākie un vismīļākie!

P.S. Un kas tagad būtu jādara sievietei Robespjēram un vīrietim Napoleonam? Nekas – jāpasmejas par šo visu un jādzīvo tālāk!

Vallija Briška
27.08.2016
Agita Gabrāne
Agita Gabrāne
04.07.2016