Kaut arī es parasti esmu rāma kā mamuts, daži vienlaikus sakrītoši nepatīkami notikumi arī mani spēj pamatīgi izsist no līdzsvara. Tomēr labā ziņa ir tā, ka tas mani beidzot pamudināja uzrakstīt šo rakstu. Nevis, lai sūdzētos, bet drīzāk lai pasargātu uzņēmējus no neveiksmēm un nepareizajām izvēlēm.

Šodien atgadījums bija pavisam parasts. Devos uz sava mobilo sakaru operatora salonu, lai saņemtu testēšanai viņu piedāvāto mobilo internetu. Es esmu viņu biznesa klients jau vairāk kā gadu. Līdz šim ar saskarsmi viss bija labi, jebkuras manas pretenzijas tika izskatītas ar izpratni, iejūtīgi un pieklājīgi, vienmēr šķīrāmies kā draugi un es jutos kā ieguvēja. Arī šorīt sazvanījāmies par manu vēlmi, viņi laipni visu izskaidroja, bet solīja ar kurjeru man visu piegādāt rīt no rīta. Tas man neder, tāpēc saku, ka braukšu vien pati pakaļ uz salonu, jo tā būs ātrāk. OK.

Tātad – salons. Sēž smaidīgs puisis pie viena “aizgalda” un smuka meitene pie otra. Izvēlos meiteni un jau pēc minūtes par to smagi nožēloju. Izklāstu viņai savu vēlmi. Viņa ievada manus datus sistēmā un saka, ka es nevaru dabūt rūteri, jo man ir parāds. Kā parāds? Tikko nebija un tagad ir? Jā, tas esot vecs parāds, no 2009.gada, summa – 1.6 eiro. Zinu, ka tajā laikā es noteikti nebiju viņu klients, bet nu labi. Bet kāpēc es par to neko nezinu visus šos gadus? Kāpēc pa šo laiku man neviens par tāda parāda eksistenci neko nav teicis? Meitene atbild, ka par tādiem niekiem neviens atgādinājumu nesūta. Bet toties par tādiem niekiem es nevaru dabūt rūteri. Tad ko man darīt? Esot jāiet internetbankā apmaksāt, tad pēc 2 stundām varu nākt atkal. Bet kas, cik un kur man ir jāmaksā, ja es nekad dzīvē neesmu redzējusi tādu rēķinu? Un kā samaksāt internetbankā, ja nav interneta? Klusums.

Kādi ir varianti? Klusums. Meitenei par to nav ne mazākās intereses. Domās esmu jau uzvārījusies, jo to internetu man reāli vajag. Jau iedomājos kā dusmīgi zvanu uz biznesa klientu nodaļu par maldināšanu, kā braucu mājās pēc kodu kalkulatora, kā atkal atpakaļ uz bankas filiāli internetbankā maksāt parādu, tad konstatēju, ka man pat nav rēķina un summas vai iemesla, kas jāapmaksā. Un tad es atceros, ka esmu taču biznesa klients, nevis vienkārši Evija. Un prasu – bet varbūt es tomēr varu to rūteri saņemt kā biznesa klients? Jā, varot. Pīiiiiiiii (velna milti, piķis un zēvele, ka tevi jods parauj, sasper tevi velns)!!!! Un viņa klusējot sāk noformēt dokumentus, cilāt kastītes. Ar mani gan nerunā, bet es nojaušu, ka tiek piepildīta mana vēlme.

Kamēr es dziļi elpoju, pie blakus galdiņa smaidīgais puisis laipni apkalpo dāmu, kas izrādās nemaz nav viņu mobilo sakaru kliente, iedod atlaidi, sieviete palūdz uzlīmēt aizsargstikliņu uz telefona, puisis smaida un neatsaka, ņemas, drusku nesanāk, bet viņš atkal mēģina. Pa vidu visam viņi laipni aprunājas, puisis piedāvā viņai mainīt mobilo operatoru, viņa smaida pretī. Tad dāma uzdod jautājumu – man vecajā telefonā bija feisbuks latviski, bet tagad jaunajā nav. Un puisis saka – dodiet, paskatīsimies! Un es domāju, par ko man tā nenoveicās….

Pa to laiku mani dokumenti ir noformēti. Man iedod parakstīties un bez paskaidrojumiem par uzstādīšanu izsniedz rūteri. Bez jebkādas nožēlas un līdzjūtības par man sagādātajām galvassāpēm. Uz maniem jautājumiem gan viņa atbildēja, to nevar noliegt, bet skaidrs, ka mēs viena otrai ļoti neiepatikāmies un līdz ar viņu arī mans mobilo sakaru operators ir nonācis neveiklā situācijā.

Es pat neko īpašu negribēju, man nebija sevišķu prasību, nebija šaubu vai alternatīvu. Bet ir taču klienti, kas ir prasīgāki, uzstājīgāki, kašķīgāki… Kā viņa rīkojas tad? Pēc 14 dienām nesīšu to kasti atpakaļ. Un man jau tagad ir sajūta, ka es viņu vairs negribu redzēt.

Atnācu mājās ar cerību un rūteri. Ņemos, bakstos, uzstādīšanas instrukcijas klāt nav. Mēģinu, nesanāk, domās zākāju apkalpošanu, bet atpakaļ taču nebraukšu…. Vispār jau viss beidzās laimīgi, jo izrādās, ka es esmu gana pieredzējusi un apķērīga.

Socionikā cilvēkus iedala loģiskajos un ētiskajos tipos. Man trāpijās loģiskā tipa meitene. Bet kur tad ir tā vaina tiem loģiskajiem tipiem? Kāpēc viņi nedrīkst pārdot un apkalpot? JO VIŅI IR LOĢISKI. Un tas nozīmē, ka atbild to, ko pajautā. Ja nepajautā – tava problēma. Ja tu neuzrunā pārdevēju – neko darīt, citu reizi. Ja kaut kas nepatīk – ir taču citas izvēles. Kā pajautā, tā atbild un nav ko lieki dzesēt muti. Jebkuru piedāvājuma izteikšanu viņi uzskata par uzbāšanos. Smaids un laipnības ir nenopietnības un lišķības pazīme. Ja paprasīsi, tad iedos prasīto. Nepārjautās vai tas tiešām ir tas, pēc kā atnāci. Viņš ir neieinteresēts un atsvešināts. Viņš liek justies vainīgam, kā parādniekam, kā neaptēstam un tādam, kas patraucējis viņa mieru. Visa viņa būtība signalizē, ka tavas problēmas un vajadzības viņam ir vienaldzīgas. Tikai neprasi neko vairāk, jo jau šo man bija grūti atbildēt.

Un nav tas tāpēc, kas cilvēks gribētu būt riebeklis, bet gan tāpēc, ka viņš no dabas ir radīts citiem uzdevumiem, kur iejūtība tikai traucētu – darbs ar iekārtām un mehānismiem, analītika, izmeklēšana, ķirurģiskas operācijas un tādā garā.

Bez tam pats loģiskais tips nemaz nedomā, ka viņš ir nelaipns vai viņam kaut kas nesanāk. Ja sanāks par to diskusija vai darbā būs kāds aizrādījums, visticamāk viņš tā arī nesapratīs, kur bija problēma, jo viss taču tika izdarīts pēc vispareizākās instrukcijas.

Bet ir viņiem pretējie tipi – ētiskie. Viņiem patīk aprunāties, labi sanāk iejusties otra vajadzībās, nav grūti pajautāt, pavisam dabiski izdodas paslavēt savu produktu. Viņi labi jūt kā otru iepriecināt, viņi nekautrējas ieteikt, jo tas jau ir tikai ieteikums. Viņiem ir vesels arsenāls ar laipniem vārdiem un viņi nekautrējas tos teikt : “lūdzu, paldies, atvainojiet, varbūt jūs gribēsiet…, vēl ir tāds variants….” Viņi nekautrējas piezvanīt, viņiem nav grūti visu sīki un smalki izstāstīt, jo dara otram to, ko paši vēlētos saņemt pretī. Viņi ir ieinteresēti un pretimnākoši. Viņiem nav žēl pasniegt kādu simbolisku dāvaniņu, iedot nelielu atlaidi, izdarīt vairāk, nekā no viņa sagaida.

Te salīdzinājumam būs vēl piemēri no pieredzes ar apkalpošanu:

  1. Klients zvana uz ražošanas uzņēmumu ar interesi 1)par vitrīnas izgatavošanu – kādas ir iespējas, kāds ir pasūtījuma izgatavošanas laiks, kā saskaņot vizuālo izskatu, izvēlēties krāsas, kā ir iespējams to piegādāt un otrs jautājums – vai ir iespējama sadarbība ar šo uzņēmumu viņu preču tālākā izplatīšanā. Uzņēmuma pārstāvis noklausās zvanu un apsola atbildēt elektroniski. Tiek saņemta šāda atbilde:

 “Sveiki, vene pa jusu tehnikas ekspozicijas skapi no lamināta ar montažu un transportu

Par sadarbibu esam atverti.

slikts_pardevejs

Mans jautājums uz erudīciju – vai sekoja turpmāka sadarbība?

2. Klients raksta epastu uzņēmumam: “Labdien! Interesē maisiņi 35x 64x 16 dzelteni 10 lielie iepakojumi. Sūtiet rēķinu. Pievienoju rekvizītus”

Un saņem atbildi no uzņēmuma: “Labdien! Paldies, rekvizītus saņēmu un pielikumā nosūtu Jums priekšapmaksas rēķinu. Izstrādāju Jums arī labāku cenu.

Bet vēlos jautāt vai noteikti ir jābūt tieši dzelteniem maisiņiem? Jo viņus mēdz piegādāt arī zilus vai zaļus.

Gaidīšu no Jums atbildi un tiklīdz veiksiet maksājumu, lūgums atsūtiet man uz e-pastu maksājuma uzdevumu, jo maksājumi reizēm mēdz aizkavēties. ;)

Ja Jums ir kādi jautājumi, droši zvaniet vai rakstiet!”

Klients atbild: “Šeit būs maksājuma uzdevums!”

Atbilde no uzņēmuma: “Paldies! Maksājuma uzdevumu saņēmu. Un no noliktavas saņēmu info, ka pieejamie maisiņi ir zilā krāsā. Cik saprotu, tā nebūs problēma?

Maisiņi tad uz vietas būs pieejami uz pēcpusdienu – ccc ielā 555. Šajā adresē vienuviet atrodas vairākas noliktavas un pie mūsu noliktavas ieejas ir norāde “Mūsu uzņēmums”, kā arī uz sienas ir baneris ar norādi un info par “Mūsu uzņēmums” un mūsumājaslapa.lv, bet, ja tomēr neizdodas mūs atrast, droši zvaniet!”

Šim otrajam piemēram līdzīgu saraksti no loģiskā tipa var izspiest vienīgi pārbaudes laikā vai otrajā dienā pēc “lieliskās pārdošanas kursiem”. Vēlāk ikviens loģiskais tips vēlas atgriezties sev komfortablajā zonā ar faktu, skaitļu un informācijas nodošanu vajadzības gadījumā.

Reiz kosmētikas sasniegumu izstādē es nolūkoju vienu man interesējošu kosmētikas brendu. Man bija pagarš vēlmju un vajadzību saraksts, bet sāku ar lūpukrāsas izvēli. Tur bija daudz testeru, un es jau vienu liku pie lūpām, kad pārdevējs (arī jau dīvaini, ka vīrietis, varbūt tas pat bija uzņēmuma īpašnieks), man saka – es jums neieteiktu mēģināt šo lūpukrāsu. Es atbildu, ka higiēnas jautājumi mani nebaida, galvenais, lai man tonis piestāv. Tomēr izrādījās, ka kungs nemaz neuztraucas par manu veselību, bet laipni izskaidroja – nopirksi, tad varēsi mēģināt. Loģiski taču, vai ne? Kopš tās reizes es vairs nelietoju neko, no šī uzņēmuma produkcijas. Arī loģiski.

Kad lielveikalos tiek rīkotas ēdienu degustācijas vai pie parfimērijas veikala meitene stāv ar smaržu pudelīti rokās un uzsmidzina to katram, kas vēlas pamēģināt, tajā nav nekādas loģikas, jo neviens taču par to nemaksā. Toties tiek radīta labvēlīga attieksme, cilvēki tiek iepriecināti un viņi vēlas atgriezties vietās, kur pret viņiem jauki izturas. Jā, nekur jau nav teikts, ka tieši tā cienājošā vai smidzinošā meitene ir ētiska (tā var arī nebūt), bet cilvēks, kas to ir sarīkojis, noteikti rīkojas kā ētiskais, jo labi apzinās, ka ar tādu attieksmi un rīcību ilgtermiņā var nopelnīt vairāk.

Šādu stāstu man un arī noteikti Tev, kas lasa, ir vesela bezgalība. Tos mēs piedzīvojam ik dienu, ik uz katra soļa. Un galīgi jau nav tā, ka loģiskie tipi ir nekam nederīgi cilvēki. Ne tuvu. Viņi ļoti labi spēj darboties finanšu jomā, vadībā, kontrolēšanā, sistēmu sakārtošanā un uzraudzīšanā, zinātnē, celtniecībā, medicīnā u.c.. Bet pārdošana un apkalpošana ir tā joma, kurā viņi moka paši sevi un liek slikti justies arī viņu klientiem.

Un zini, kas ir pats paradoksālākais – arī loģiskais grib, ka viņu apkalpo ētiski: jauki, sirsnīgi, laipni, iejūtīgi un patiesi ieinteresēti.

Tāpēc uzņēmumu īpašniekiem ir jābūt gudriem un jāpieņem darbā tam atbilstoša tipa darbinieki. Tad uzņēmums ātri sasniegs nospraustos mērķus un nezaudēs esošos klientus.